Klasicisms
Klasicisms ir rietumu mākslas kustība, kas galvenokārt balstījās uz sengrieķu un romiešu stiliem un lielā mērā aizgūta no renesanses. Tas deva priekšroku klasiskajiem skaistuma, saprāta, formalitātes, līdzsvara, harmonijas un kārtības ideāliem; tas uzsvēra ideālas cilvēka proporcijas. Klasicisms balstījās uz atturību krāsu, proporciju un mēroga lietošanā. To bieži attēloja skaitļi, kas bija ideālā formā, ļoti detalizēti un kaili. Klasicisms bija reakcija pret baroka mākslu un tās krāsu, kustību, jutekliskuma un dramatiskā priekšmeta izmantošanu. Klasicismā krāsa bieži tika izmantota, lai attēlotu harmoniju un kārtību. Klasicisma centrā bija cilvēka ķermenis un tā proporcijas. Tas izmantoja arhitektūras, skulptūras un glezniecības elementus, lai attēlotu dabu caur cilvēka ķermeni. Klasicisms bija dominējošā mākslas kustība Rietumu civilizācijā līdz romantisma periodam. Klasicisma periodu iezīmēja saprāta un loģikas dominance. Mākslinieki centās attēlot skaistumu savās gleznās bez emocijām un aizraušanās, lai nodotu miera un harmonijas sajūtu. Klasicisma mākslinieki vēlējās izteikt savas domas un uztvert lietu būtību, nevis kopēt vai vienkārši attēlot objektus, kā tie tika novēroti. Stils bija formāls un precīzs, taču tam trūka emociju un kustību. Klasicisma kustības pamatkodols bija pārliecība, ka mākslai ir jāatspoguļo daba, lai izglītotu un uzlabotu cilvēkus. 17. gadsimta beigās klasicisms sāka izplatīties no Ziemeļeiropas, īpaši Francijas, uz visām pārējām Rietumeiropas daļām.
