Baroka
Mākslas stils barokā ilga no 17. gadsimta sākuma līdz 18. gadsimta vidum. Tas bija pazīstams ar savu skulptūru, glezniecību, dzeju un mūziku. Baroks Eiropā uzplauka galvenokārt Itālijā, Vācijā un Francijā, bet izplatījās arī Spānijā, Portugālē, Nīderlandē, Anglijā un Ziemeļeiropas valstīs. Mākslas stils baroks parādījās renesanses periodā, taču tas atdalījās no tradicionālajiem renesanses uzskatiem, vienlaikus vairāk uzsverot nelikumības un dramaturģiju. Tas kļuva daudz emocionālāks, brīvāk plūstošs un izteiksmīgāks, salīdzinot ar renesanses stīvumu un formalitāti. Baroka stila darbi parasti pielūdza Dieva varenību, un to izmantoja reliģisko vēstījumu nodošanai. Tas arī veicināja sociālo hierarhiju, izmantojot mākslas darbus, kas parādīja varu, bagātību un autoritāti. Baroks sākās ar mākslas darbiem, kas bija daudz emocionālāki, dramatiskāki un neregulārāki, salīdzinot ar renesanses mākslas darbiem. Tas arī parādīja vārda brīvību, kas nebija iespējama renesanses periodā. Mākslinieki gleznās izmantoja dinamiskas kustības, lai parādītu savas emocijas un jūtas pret reliģiju. Viņi attēloja dažādas emocijas, piemēram, prieku, sāpju bailes un nāvi, vienlaikus attēlojot reliģiskos svētos un Bībeles notikumus. Lielākā daļa mākslas darbu mēģināja sazināties ar cilvēkiem par Jēzu Kristu un Dievu, izmantojot emocionālas gleznas, kas uzsvēra drāmu, nevis formalitāti un valdīja kā renesanses darbi. Baroka mākslinieki parasti sarežģītā veidā parādīja reliģiskās ainas, lai pievērstu sabiedrības uzmanību tām. Baroks attīstījās Itālijā, kur tas dzimis, vienlaikus attīstoties Vācijā, Francijā un Spānijā. Baroka mākslinieki savas tehnikas pārnesa uz citām valstīm, galvenokārt izmantojot mākslas darbus, kas ceļoja pa baznīcām. Mākslas stils pārcēlās uz Nīderlandi, kur holandiešu gleznotāji izmantoja krāsu slāņošanas tehniku un izmantoja tās kā ēnojumu, lai padarītu darbu dramatiskāku un pievilcīgāku. Baroks Vācijā kļuva ļoti populārs, kad Bavārijas valdnieks hercogs Vilhelms V uzdeva tādus gleznotājus kā Pēteris Pols Rubenss un Johans Baptists Sprangers krāsot viņa dzīvesvietu un pili. Baroka mākslas darbi tika padarīti vēl dramatiskāki pēc tam, kad vācu mākslinieks Pīters Brēgels radīja ēnas uz virsmām, izmantojot mākslas darbu tumšas krāsas. Šī tehnika tika nosaukta par chiaroscuro, un tā padarīja baroku dramatiskāku pat tad, ja gleznai pašai nebija reliģiskas tēmas. Baroka gleznās mēģināja pēc iespējas vairāk sazināties ar cilvēkiem, izmantojot viņu vizuālās spējas, kas parasti izraisīja sagrozījumus vai galēju figūru kustību. Lai padarītu viņu mākslas darbus izcilākus, mākslinieki izmantoja īpašus gaismas efektus, piemēram, gaismu no aizmugures, spilgtus plankumus un spēcīgus gaismas un tumsas kontrastus. Baroka mākslas darbi bija ļoti detalizēti un parasti attēloja stāstus no Bībeles. Gleznot šīs ainas, mākslinieki lielu uzmanību pievērsa vai nu Jēzus, Jaunavas Marijas, vai kāda no svētajiem sejas izteiksmēm. Viņi izmantoja bagātīgas krāsas, piemēram, purpursarkanu, zeltu un sarkanu, lai radītu lielāku dramatismu un emocijas reliģiskās tēmas gleznās. Viņi arī ļoti detalizēti gleznoja krustā sišanu, krucifiksus, Svētās ģimenes un citus kristīgos simbolus, lai parādītu savu uzticību reliģijai. Baroka mākslas darbus parasti padarīja pievilcīgākus, izmantojot zelta rotājumus rāmjos un fonos.
