Agrīnā renesanse
Laikposma no 1300. līdz 1450. gadam mākslu sauc par agrīno renesansi. Šis termins atšķir šo periodu no augstās renesanses, kas notika vēlāk 16. gadsimtā. Līdz ar to agrīnās renesanses termins attiecas uz glezniecību, tēlniecību un arhitektūru, kas parāda aizvien lielāku tendenci uz naturālismu, nevis uz abstraktu rotājumu. Agrā renesanse bija pārmaiņu laiks daudzos citos veidos, sākot no humānisma pirmsākumiem līdz feodālisma beigām. Tas bija laiks, kad mākslinieki sāka vairāk interesēties par savām izjūtām, nevis par stāstu stāstīšanu vai realitātes atspoguļošanu. Viņi kļuva par individuālistiem, kuriem bija jaunas idejas par to, kā māksla būtu jāveido. Viņi mēģināja izteikt to, ko juta, gleznojot. Lielākā daļa šī perioda mākslinieku sāka darboties kā asistenti. Viņu meistari mācīja viņiem gleznot, taču viņi varēja brīvi eksperimentēt ar savām idejām un paņēmieniem. Tā kā gleznotājiem bija tāda brīvība, viņi sāka strādāt neatkarīgi viens no otra. Viņi kļuva par speciālistiem, atkal un atkal gleznojot vienu tēmu, piemēram, reliģiskos priekšmetus, portretus vai ainavas. Tas viņiem ļāva izstrādāt savus stilus. Agrīnā renesanse nav tā, ko cilvēki parasti domā, jo tā sākās dažādos laikos dažādās vietās.
