Reālisms ir glezniecības sadaļa, kas koncentrējas uz vizuāli precīza attēla attēlošanu. Reālistiskie gleznotāji mēģināja tvert tieši to, ko viņi redzēja reālajā dzīvē, nevis radīja idealizētu versiju, kā to darīja Renesanses klasiskie mākslinieki.

Lielākā daļa agrīno reālistisko gleznu bija portreti un ainavas (izmantotas, lai ierakstītu dabas izskatu), bet vēlāk tika paplašinātas arī citās glezniecības jomās, piemēram, māju, darba un dabas ainavu attēlošanā. Lai savās gleznās paustu reālisma sajūtu, reālistiskie gleznotāji bieži izmantoja krāsu sajaukšanu, perspektīvas harmoniju un toņu gradāciju, lai radītu ilūziju, ka skatītājs patiesībā skatās uz reālas dzīves objektiem, kas ir trīsdimensiju (3D). Pareizam apjoma attēlojumam bija ļoti svarīgas un izmantotas metodes, piemēram, ēnojums, lai radītu apjoma ilūziju. Reālistiskie gleznotāji savās gleznās bieži izmantoja arī chiaroscuro (kontrastu starp gaišo un tumšo), lai radītu fokusu uz noteiktiem objektiem un izolētu tos no citiem.

Reālisms pirmo reizi parādījās 19. gadsimta vidū, kad mākslinieki mēģināja attēlot to, ko viņi redzēja apkārtējā pasaulē. Tas bija pretstatā ļoti idealizētajiem renesanses un baroka laika tēliem un uzskatāms par romantisma sastāvdaļu. Reālisma laikā uzsvars tika likts uz individuālo pieredzi, nevis tādiem jēdzieniem, kas balstīti uz reliģiju vai mitoloģiju, ko izmantoja viduslaiku un agrīnās renesanses mākslas darbi (to dēvē par mākslas sekularizāciju). Reālistiskus gleznotājus sauc arī par naturālistiem, taču reālisms ir specifiskāks par šo terminu. Reālisms kļuva par dominējošo Rietumu glezniecības veidu 19. gadsimta vidū un beigās, un to raksturoja ikdienas dzīves tēmas. Tas kontrastēja ar citām tā laika kustībām, kas bija formālistiskas vai romantiskas. 19. gadsimta reālistiskie gleznotāji vēlējās pēc iespējas patiesāk iemūžināt ainas, lai tās varētu izmantot citi cilvēki, veidojot garīgo priekšstatu par kopējo dzīvi Eiropā un Amerikā. Viņi īpaši koncentrējās uz lauku (lauku) un strādnieku šķiras dzīvi, ko romantiskais mākslinieks parasti ignorēja. Daudzi reālistiskie gleznotāji, piemēram, Gustavs Kurbē un Žans Fransuā Millets, gleznoja ainas ar zemniekiem laukos, savukārt Tomass Īkinss un Edūārs Manē attēloja dzīves ainas lielajās pilsētās. Reālismu var uzskatīt par daļu no vēlmes pēc naturālisma, kas radās rūpnieciskās revolūcijas laikā. Rūpnieciskā revolūcija lauku dzīvi pārvērta par pilsētvidi. Tas piespieda daudzus zemniekus un mazpilsētu iedzīvotājus ienākt pilsētās, vienlaikus dodot pilsētas darbiniekiem vairāk laika nesteidzīgai dzīves pārdomām.

Reālistiskie gleznotāji vēlējās pēc iespējas precīzāk attēlot dažādas dzīves ainas un izmantoja detalizētu dabas vērošanu, lai to panāktu. 19. gadsimta vidus mākslinieki reālistiski komentēja ikdienas dzīvē redzēto un pieredzēto. Viņi bija pazīstami kā "The Eye" gleznotāji, jo viņi vēlējās parādīt cilvēkiem lietas, kuras viņi nekad iepriekš nebija pamanījuši. Viņu pūliņi radīja jaunas idejas par kompozīciju, formu un tehniku, kas ir kļuvušas par modernās mākslas pamatu.