Rokoko
Rokoko ir franču vārds, kas nozīmē "baroks" "pārāk greznas" nozīmē. Rokoko māksla kā starptautisks stils parādījās ap 1720. gadu un saglabājās populāra līdz 1760. gadu vidum. To raksturo asimetriskas kompozīcijas, grezns rotājums un jutekliska prieka atainojums aristokrātiskos priekšmetos. Stila aizsācēji bija mākslinieki, piemēram, Fransuā Bušers (1703–1770) un Nikolā Lankreta (1690–1743) Francijā; Džovanni Batista Tiepolo (1696-1770) un Džovanni Batista Pjaceta (1682-1754) Itālijā; un sers Viljams Bēhijs (1753-1839), Džons Flaksmens un Tomass Geinsboro (1727-1788) Anglijā. Rokoko kā stils parādījās neilgi pēc baroka perioda beigām. Kamēr abiem stiliem ir kopīgas iezīmes, rokoko mākslinieki samazināja baroka kompozīciju intensitāti un dramatismu. Viņiem bija tendence koncentrēties arī uz tēmām, kas bija vairāk laicīgas nekā reliģiskas vai mitoloģiskas, piemēram, portreti, klusā daba un ainava. Rokoko bija pirms neoklasicisma Francijā, bet vēlāk to aizstāja 18. gadsimta vidū vai beigās. Pirms tam rokoko jau kādu laiku bija izplatījies visā Eiropā, un, lai gan Ziemeļeiropas valstīs, piemēram, Vācijā un Polijā, tas nekad nav kļuvis tik populārs kā citur, tomēr tas spēcīgi ietekmēja šo reģionu mākslu. Rokoko mākslinieku nolūks bija attēlot intensīvas emocijas un jūtas savās gleznās. Viņi arī vēlējās sniegt novērotājam patīkamu pieredzi, tāpēc viņi bieži ietvēra mazus jokus vai slēptas detaļas, kuras varēja redzēt tikai no dažiem leņķiem vai kuras izskatījās atšķirīgi atkarībā no gaismas vai nokrāsas. Tā vietā, lai burtiski pieietu priekšmetiem, rokoko mākslinieki attēloja ainas, kas ierosināja emocijas un idejas, izmantojot krāsu un iztēli. Konkrētāk, rokoko mākslinieki savām gleznām piemēroja gaišākas krāsas un bieži izmantoja pasteļtoņus. Viņi arī deva priekšroku mazāk detalizētām jomām, lai krāsa varētu izcelties vēl vairāk. Viņu mērķis nekad nebija attēlot idealizētas ainas, bet gan radīt patīkamus mākslas darbus.
